Papētīsim tuvāk senās Indijas kultūru un karmas jēdzienu darba kontekstā. Ko vēsta senā vēdu tradīcija par cilvēka likteni un nodarbošanos? Un kā tas viss attiecināms uz mums, eiropiešiem, šodien, meklējot vakances Rīgā? Ko teiktu austrumu gudrie par nodarbošanos, ko esam izvēlējušies maizes pelnīšanai? Kā atšķiras izpratne par sievietes darbu Rietumos un Indijas okeāna krastā? Kuram ir taisnība?
Kā dalās Indijas sabiedrība?
Rigvēdās cilvēki tiek sadalīti 4 varnās jeb kastās. “Puruša sukta” himnā aprakstīts, kā pirmais cilvēks – Puruša – aizsāk šo iedalījumu: “Viņa mute palika par brahmanu, viņa rokas – radžasja, tas kas ir viņa gurni – tas ir vaišja, no kājām piedzima šudra”. Skolotāji un priesteri – brahmani; valdnieki un karavīri – radžasja; tirgotāji un amatnieki – vaišja; kalpi un zemnieki – šudras.
Kastu sistēma Indijā tiek uzskatīta par dievišķās kārtības un gudrības atspulgu un pieņemta kā loģiska, noteikta un nemainīga. Lai arī uzskats par iedalījumu kastās pamazām mūsdienu Indijā sašūpojas, pateicoties masu medijiem un aktīviem protestiem, tas ir kā lāsts, no kura nav izdevies atbrīvoties vēl šobaltdien.
Vakances Rīgā pieejamas interesentiem neatkarīgi no piederības sociālajai klasei vai labklājības līmenim un galvenais piemērotības kritērijs ir kandidāta prasmes un izglītība, savukārt Indijā katras kastas pārstāvim iespēju loks ir ierobežots un pieejamo vakanci nosaka nevis spējas, bet gan kasta, kurā cilvēks ir dzimis. Izglītotam vīrietim no šudru kārtas kļūt par valsts prezidentu ir neiespējami, pat ja viņam būtu atbilstoša izglītība, un no šī apburtā loka izrauties nebūs iespējams tik vien ilgi, kamēr pastāvēs ticība kastu sistēmai.
Šādu pasaules kārtību skaidro karmas jēdziens, kas darbojas kā mehānisks seku un cēloņu likums. Tas ir viens no svarīgākajiem terminiem Indijas filozofijas kontekstā, kas paskaidro ciešanas, tās attaisnojot ar ļaunumu, kuru cilvēks pastrādājis iepriekš. Šis seku un cēloņu likums ne vienmēr tiek attiecināts uz šīs zemes dzīvi, bet kā par labo, tā slikto atlīdzību var saņemt arī nākamajā dzīvē. Noteiktā kastā cilvēks piedzimst karmas dēļ – to noteikusi viņa iepriekšējās dzīves karma. Tas ir sods vai apbalvojums, ko cilvēks ir saņēmis. Tāpēc ikvienam jāsamierinās un jāpieņem savs stāvoklis noteiktajā kastā.
No vienas puses, šāds skaidrojums cilvēkam var dot mieru, bet no otras puses, varenie to izmanto, lai manipulētu ar pārējo sabiedrību un saglabātu savā pakļautībā darbaspēku un kalpus, neļaujot sevi gāzt no varas un pārticības augstumiem. No malas vērojot situāciju eiropieša acīm, liekas absurdi, ka cilvēki var tikt pieskaitīti viszemākajām kārtām, t.s., neaizskaramajiem, ar kuriem šī statusa dēļ pat netiek veidots cilvēcisks kontakts un no kuriem izvairās kā no mēra. Varētu domāt, ka nabadzībā dzimušo idejas un sapņi arī ir tik pat nabadzīgi, it kā no šīs kastas nevarētu neko labu sagaidīt. Tomēr jāatzīst, ka lielai daļai no viņiem tāda greznība kā izglītība nemaz nav pieejama - varbūt labākajā gadījumā pabeigtas dažas klases.
Kas ir sieviete Indijas kultūrā?
Aprakstot cilvēka dzīves ciklu, vēdās tā tiek dalīta ik pa 24 gadiem. Tiesa, ar vārdu cilvēks šeit tiek saprasts tikai vīrietis. Sievietes dzīve ir skaidra – tās ir rūpes par māju, vīru un ģimeni. Sieviete vēl līdz pat mūsdienām indiešu ģimenēs dzīvo kā šudra – viņa kalpo savam vīram. Piedzimt par sievieti – tā ir viņas karma. Ja labi pildīs savu uzdevumu, tad nākamajā dzīvē varēs pārdzimt par vīrieti. Vārdu sakot, vakances Rīgā indiete varētu sapņot izšķirstīt tikai nākamajā dzīvē…
Vīrieša dzīves cikla pirmais posms vēdās tiek saukts par brahmačarja – tas ir laiks, kas tiek veltīts mācībām, kad jāapgūst noteikta profesija, lai varētu uzturēt ģimeni. Pirmajos 24 gados vīrietis precēties nedrīkst. Tam seko grihastha - ģimenes dzīves periods – kas vīrietim jāizdzīvo no 24-48 gadu vecumam. Šajā laikā vīrietis pelna naudu ar savu profesiju un uztur ģimeni. Mazdēla dzimšanas laiks iezīmē vanaprastha posmu jeb dzīvi mežā, kad vīrietis aiziet no darbiem, veltot sevi dievu pielūgsmei, vēl laiku pa laikam drīkstot komunicēt ar ģimeni. Ar 72 gadu vecumu vīrietis pavisam aiziet no ģimenes un pievēršas askētiskajām praksēm. Šāds dzīves cikla iedalījums gan mūsdienu Indijā palicis pagātnē un vairs netiek piekopts. Bet tradicionālā vīrieša apgādnieka loma gan ir saglabājusies.
Pēc “Thomson Reuters” pētījuma datiem, Indija gadu pēc gada arvien ieņem sievietēm bīstamākās valsts pozīciju, kurā izdarīto noziegumu daudzums pret sievietēm arvien apstiprina, cik niecīga vērtība tiek piešķirta šejienes sievietēm. Tā ir valsts, kurā puse no populācijas dzīvo bailēs, kur jāierobežo sava uzvedība, izpausmes un ģērbšanās stils, lai justos droši, kur arvien pārējo pasauli šokē tūkstošiem izvarošanas gadījumu, kur liela daļa vīriešu rokas pacelšanu pret sievieti uzskata par normālu un pieļaujamu. Sievietes jūtas nedroši izejot vienas pašas uz ielas. Iespējams, arī tas ir viens no faktoriem, kāpēc sievietes izvēlas nestrādāt – bez vīra viņas nejūtas pietiekami droši, lai spētu aizkļūt līdz savai darba vietai. Izskatot vakances Rīgā, uztraukums par drošu nokļūšanu uz darbu diez vai ir viens no kritērijiem, pēc kuriem Latvijas sievietes izvēlas kandidēt noteiktajam amatam…
Arvien labākā izglītība pienākas vīrietim, bet sievietes liktenis nozīmē samierināties ar pienākumiem mājās un sliktāko kā ēdiena, apģērba, tā arī darba ziņā – daudzās ģimenēs jaunās meitenēs tiek ieaudzināta doma, ka viņām nepieciešamās prasmes ir tikai tās, lai varētu gādāt par vīru. Viņām paliek grīdas tīrīšana un maltīšu gatavošana…
To, par cik lielu nelaimi tiek uzskatīta cilvēka piedzimšana sievietes dzimumā šajā kultūrā, apstiprina arī izdarīto abortu daudzums, jo laist pasaulē meitenīti atsakās daudzas sievietes. Lai arī aborts nav legāls, arvien bojā aiziet vairāki simti tūkstoši sieviešu dzimuma embriju. Šī diskriminācija un noraidījums sākas ar ieņemšanas mirkli un turpinās visu sievietes dzīvi. Arvien aktuāls ir jautājums, kā darba tirgū palielināt esošo sieviešu procentu un veicināt demokrātiju – lai arī sieviešu dzimums varētu justies droši šajā valstī un lai iespējas būtu visiem, nevis mazākajai saujiņai populācijas.
Sievišķā un vīrišķā darba cieņa
Šodien arī sieviete kā vīrietim līdzvērtīga metas politikā, armijā un citos sektoros, kas vēsturiski arvien bijušas izteikti vīrišķīgas profesijas un kurās sievietes klātbūtne nav bijusi iedomājama. Sievietes vēlas pierādīt, ka ir tik pat spējīgas kā vīrieši šajās jomās. Un tieši tādas viņas arī ir, daba apveltījusi kā sievietes, tā vīriešus ar izveicību, spēku, apķērību, intelektu un atjautību. Tikai sievietēm ilgi šīs prasmes izkopt bija aizliegts un tas tika uzskatīts par negodu. Šodien par negodu tiek uzskatīta šo prasmju neattīstīšana - vismaz Eiropas pusē. Un jo vairāk sevi pilnveido sieviete, jo lielākas iespējas izvēlēties pašas labākās vakances Rīgā.
Gadsimtiem apspiestas un ierobežotas, sievietes atgūst to, kas viņām ticis liegts. Tā kā vīrietis vairs sievieti neuztur ekonomiski un sieviete var dzīvot arī bez vīra, ģimenes dibināšanas un saglabāšanas pamatā mūsdienu Eiropā ir pavisam citi noteikumi. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc šodien šķirto laulību skaits pieaug – mūsdienu sievietes to var atļauties, vairs nav jāsamierinās ar nemīlamu vīru un nav vairs jāpacieš uzvedība, kas ikdienu dara neizturamu. Un arī mīļākās vairs nav tikai vīriešu izklaide, jo arī sievietēm ārlaulības sakari kļuvuši pieejamāki kaut vai tikai tāpēc, ka arī viņām ir iespēja uzturēties ārpus mājas.
Tajā pat laikā psihoterapeiti līdz ar to runā par sievišķības krīzi. Gadsimtos piekoptais sievietes mājas solis tiek noniecināts, bet tas, ko tajā pat laikā gadsimtiem darījuši vīrieši, cildināts. Tas paver vietu diskusijām, aicinot aizdomāties par to, ka arī sieviešu tradicionālie darbi ir vērtīgi un nepieciešami. Lai arī mūsdienās mājsaimnieču skaits arvien samazinās un sievietes lielākoties izvēlas sevi attīstīt profesionāli, tās, kuras nolemj palikt mājās un audzināt bērnus, nereti izpelnās vispārēju sabiedrības nosodījumu. Tādā veidā noniecināta tiek ne vien šodienas sieviešu izvēle, bet gan visa sieviešu vēsture.
Psihoterapeiti šajā sakarā piemin arī vīrišķības krīzi, kas nozīmē, ka vīrietis sāk atteikties no apgādnieka lomas un vairs nevēlas uzņemties atbildību par ģimeni. Arī vēdiskajā tradīcijā to noteica dievišķā kārtība, bet mūsdienu liberālajā laikmetā izvēle ir vīrieša rokās. Tas nozīmē, ka vīrietim šodien ir lielākas iespējas atteikties no pilnas finansiālās atbildības, jo arī sieviete ir spējīga nopelnīt. Tajā pat laikā arī karjeras sievietes šāds modelis nebūt ne apmierina, jo arvien ierasti sieviete ir tā, kas sagaida, ka vīrietis spēs uzturēt ģimeni nevis attiecības uzsākot domā, ka viņa būs tā, kas uzturēs vīrieti. Tradicionāli finansiāli neizdevīgāka ģimene ir vīrietim. Tajā pat laikā arvien mīlestība kļūst par iemeslu, lai to izvēlētos tik un tā. Bet nereti savu skopumu vīrietis šodien var maskēt, nodēvējot sievieti par zelta meklētāju, ja viņa labāk dotu priekšroku modelim, kad vīrietis ir tas, kurš samaksā par romantiskām vakariņām divatā. Lai arī sieviete samaksāt var arī pati, atklāts paliek jautājums, vai tas neiznīcina vīrieša pamata instinktu, kas no laiku sākumiem bijis sievietes un ģimenes aizsargāšana.
Skatījums uz darbu: izpratne šeit un Indijā
Domājot par to, kā atrast īstās vakances Rīgā, pēc Austrumu tradīcijas vērtējot, maizes pelnīšanas veids būtu noteikts pēc sociālās klases – kādu darbu darīja tēvs, tādu darbu darīs arī dēls. Un tas nekad nemainīsies, cilvēka liktenis ir determinēts. Lai arī ģimenei ir liela ietekme un nozīmē arī Rietumu kultūrā un nevar noliegt, ka materiāli pārtikušu ģimeņu atvasēm ir vairāk iespēju, izcelsme eiropeiskajā kultūrtelpā nav galvenais kritērijs un nenosaka cilvēka likteni.
Piesakoties noteiktam amatam, izvērtējot vakances Rīgā, nebūs jāuzrāda, kādas kastas pārstāvis ir katrs kandidāts. Pat tieši pretēji – pie mums šāda rakstura jautājumu uzdošana ir pat nepieņemama un cilvēka cieņu aizskaroša. Šī informācija ir sensitīva un darba devējam nav tiesību to izvirzīt kā vērtēšanas kritēriju. Mūsu atbilstība amatam tiek noteikta pēc kompetencēm, prasmēm, spējām, pieredzes un izglītības. Mēs tiekam vērtēti kā individualitātes nevis savu vecāku turpinājums.
Un lai kāda arī nebūtu mūsu karma, pieejamās vakances Rīgā varēs izskatīt kā sētnieka, tā arī ministra dēls. Un abi no viņiem būs tiesīgi kandidēt kā logu mazgātāja, tā arī IT speciālista vai jebkuras citas profesijas amatam – un ja būs vēlēšanās, savas dzīves laikā karjeru varēs arī nomainīt. Mēs dzīvojam iespēju kultūrā.
Un ja tā padomā, vai šis tomēr nav kā sapnis, kurā vēlētos pamosties miljoniem cilvēku otrā kontineta galā? Un ja šodien vēl meklēsi, kādas ir vakances Rīgā, padomā, cik ļoti tev ir paveicies kaut vai tikai tāpēc, ka šim amatam esi tiesīgs pieteikties.
Komentāri